Pētnieki piedāvā organizēt teritoriālo reformu, sākotnēji izveidojot apriņķus
Viņš prezentēja savu un vēl divu pētnieku - fizikas doktora, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieka Māra Pūķa un ģeogrāfijas doktora Pētera Šķiņķa - ideju. Prezentācijas sākumā Miglavs pastāstīja, ka Latvija, līdzīgi kā Lietuva, pēdējo 23 gadu laikā ir zaudējusi aptuveni 23% iedzīvotāju. "Kopš iestāšanās Eiropas Savienībā esam zaudējuši 14% cilvēku, tikmēr Igaunija - tikai 3%. Tas nozīmē, ka kaut ko mēs darām nepareizi," pauda pētnieks.
Viņš izklāstīja datus par ekonomiskās atkarības indikatoru laika posmā no 2013.-2017.gadam, kā arī citus ekonomiskos aprēķinus, norādot, ka pēc aizsardzības Latvijas sabiedrībai nav svarīgāka izaicinājuma kā radīt produktīvas darbavietas.
Pēc Miglava paustā, sabiedrībai ir divas izvēles - ļauties monocentralizācijai vai arī cīnīties par policentrisku attīstību. "Līdz šim mēs par policentrisku attīstību tiešām esam tikai cīnījušies, jo jau no 1996.gada ir veidota reģionālā politika, pieņemts Reģionālās attīstības likums un vairākas pamatnostādnes. Taču desmit gadu laikā likumos noteiktais nav īstenots un reģionu attīstības kohēzija nav notikusi. Tieši pretēji - situācija ir pasliktinājusies," klāstīja Miglavs.
Viens no galvenajiem iemesliem tam esot centralizēta un sektoriāli organizēta valsts pārvalde, kura ir izrādījusies neefektīva. Proti, savā kontrolē paturot vairumu no finansiālajiem, institucionālajiem resursiem un funkcijām, valsts nav izmantojusi vienu no efektīvas pārvaldības principiem - iespējami lielu atbildības daļu pārvirzīt uz reģioniem un pašvaldībām, uzskata Miglavs.
Pētnieku ieskatā, izaicinājumi teritoriju sarukšanas apstākļos ir pieaugošs teritorijas infrastruktūras uzturēšanas slogs teritoriju depopulācijas apstākļos, motivācijas ierobežojums attīstīt biznesu un citi.
Lai situāciju mainītu, esot vajadzīga Latvijas teritorijas attīstības pārvaldības reforma, kuras mērķis būtu radīt "efektīvu, tolerantu, mainīgos apstākļos adaptēties spējīgu, līdzatbildīgu Latvijas teritorijas attīstības pārvaldības sistēmu reģionu attīstības kohēzijas veicināšanai un sabiedrības labklājības izaugsmei."
Proti, minētā "apriņķu modeļa" izstrādātāju ieskatā, runājot par teritoriālās organizācijas reformu, nepieciešams izveidot apriņķus ar nodalītām autonomajām funkcijām. Apriņķis veiktu tādas funkcijas kā pilsētu tranzītielu uzturēšana un attīstība, civilā aizsardzība, mājokļu politika, bāriņtiesu uzraudzība, sociālās un veselības aprūpes infrastruktūra, kā arī pamata un vidējās izglītības pārvaldība.
Apriņķos būtu iedzīvotāju vēlēta dome. "Izpildvara varētu organizēties kā apriņķa administrācija uz Plānošanas reģiona bāzes vai arī kā sekretariāts uz republikas nozīmes pilsētu administrācijas bāzes," skaidroja Miglavs.
Viņš pauda viedokli, ka teritoriālā reforma ir jāsāk ar reģionāla līmeņa pārvaldības teritoriju - apriņķu izveidi un to izveides kritēriji varētu būt ļoti dažādi. Pamatā tie būtu atkarīgi no tā, kāds funkciju un nodrošinājuma resursu apjoms tiek pārvirzīts no valsts uz apriņķiem, kā arī kādas līdzšinējās vai jaunveidojamās funkcijas apriņķiem tiek uzticētas no vietējo pašvaldību puses.
Apriņķi varētu veidoties, piemēram, uz pašreizējo piecu plānošanas reģionu bāzes, taču risinājumi esot vairāki.
Ieguvumi no šāda modeļa būtu teritorijas attīstības kritiskās masas radīšana, proti, plānošanas reģionu gadījumā katrs apriņķis apvienotu aptuveni 200 000 iedzīvotāju, uzskata idejas autori.
Tāpat tiktu nodrošināta apriņķu un vietējo pašvaldību teritoriju pašatbildības attīstība, atšķirīgo Latvijas teritorijas daļu profilēšanās attīstības plānos, atrisinātos lielo pilsētu un piepilsētu pārvaldības un telpiskie risinājumi, kā arī citi jautājumi, uzskata pētnieki.
Pēc Miglava paustā, lai šādu modeli īstenotu vajadzīga "cita mēroga domāšanas un rīcības spēja". Proti, riski šāda modeļa ieviešanai dzīvē būtu sabiedrības līdzatbildība Latvijas teritorijas attīstības vadībā, valsts pārvaldības funkciju un finansēšanas sistēmu visai dziļa pārskatīšana, lokālās suverenitātes apvienošana, kā arī centrālās nozaru varas deleģēšana teritorijām.
Pēc ekonomista paustā, šis risinājums neesot "ideāls galīgais risinājums", tomēr tas ir risinājuma pamats Latvijas teritorijas attīstības pārvaldības reformas infrastruktūras adaptācijai un mobilitātes attīstībai, izglītības, veselības aprūpes, sporta un kultūras būvju tīkla pilnveidei, biznesa attīstības veicināšanai Latvijas teritorijā, kā arī multi vai pat policentriskai attīstībai.
Kā ziņots, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izstrādātais teritoriālās reformas plāns patlaban paredz pašvaldību skaitu no 119 samazināt līdz 35.
Uz sarakstu
