Pēteris Zeile: Latgaliešiem ir liela pašcieņa

Kā pilsētas informāciju portālu Pilseta24.lv informē Producentu grupa "Lietišķā Latgale", Viņš savā 88 gadus garajā mūžā ir daudzu publikāciju un grāmatu autors un sastādītājs. Pētījis un rakstījis par estētiku, eksistenciālismu, vērtību pasauli, reliģijas un mākslas saikni, kā arī pasvītrojis katolicisma un kultūras ietekmi pret rusifikāciju. Daudz pievērsies arī savas dzimtās Latgales pētīšanai un tam, par ko padomju laikā rakstīt nevarēja, tajā skaitā par Latvijas kultūras attīstību un Latgales pirmo atmodu.

"Var teikt 13 grāmatas veltītas Latgalei, un to es uzskatu par sava mūža galveno darbu," atzīst Pēteris Zeile, "Ne tikai tāpēc, ka pēdējā laikā, vai laikā, kad varēja brīvi rakstīt, savu patiesību izteikt atšķirībā no iepriekšējiem periodiem, kad tomēr patiesība bija jādozē, un nebija tās patiesības izvēles, bet tāpēc, ka liela dzīves daļa veltīta darbam kas ir sirdsdarbam." Visvairāk laika aizņēmusi "Latgales kultūras vēsture" sastādīšana, stāsta P. Zeile. "Tieši 12 gadi, bet materiāls krāts arī agrāk. Visu laiku mani interesējusi Latgale, arī padomju laikā kad par to rakstīja maz. Jā, tas ir lielākais darbs. Nākošais darbs, lai iepazīstinātu ar Latgali plašāk, manā vadībā un ar maniem tekstiem izdevniecībā "Annele" izdots "Ai, māte Latgale", tāds ļoti nopietns darbs, kur no pagātnes mantojuma ir, piemēram, plašs gabals ir par P. Miglinīku. Sākot no akmens laikmeta beidzot ar jaunākiem laikiem – Kārļa Ulmaņa un padomju laiku. Faktiski tā ir hrestomātija par Latgali."

Lielāko daļu savu darbu Pēteris Zeile, sadarbībā ar Jāni Elksni, izdevis Latgales kultūras centra izdevniecībā, atklāj pats autors: "Tajā laikā, kad Elkšņa izdevniecība piedzīvoja zināmu pacēlumu un es ar savām grāmatām arī veicināju šo pacēlumu. Tam sekoja arī citi darbi – par Osvaldu Zvejsalnieku no Zvejsalām un viņa mākslas namu Rēzeknē, kas savukārt bija stimuls uzrakstīt grāmatu "Latgales glezniecība". Arī Latgales keramiku dabīgi nevarēja apiet, tāpēc es rakstīju par redzamāko, slavenāko tā laika meistaru Pēteri Ušpeli, un caur Pētera Ušpeļa kā keramiķa prizmu, izsekoju Latgales keramikas attīstībai. Es pats atzinīgi un ar gandarījumu vērtēju arī "Francis Trasuns. Dzīve un darbi III", kuru sastādot es gāju uz bibliotēku, un Tautas padomes Satversmes sapulces, arī Saeimas protokolus, kas bija gotu šriftā, pārrakstīju ar savu roku. Tālāk protams runājot par Latgali, nevar norobežoties no Raiņa, kas savus jaunības gadus pavadījis Jasmuižā, un rakstījis vairākus darbus un dzeju, tāpēc mana priekšpēdējā grāmata ir "Rainis un Latgale". Mans pēdējais darbs ir "Latgales periodika", sākot ar Manteifeļa kalendāriem 19. gadsimta sešdesmitajos gados, beidzot ar pēdējiem izdevumiem, ar "Tāvu zemes kalendaru", ar avīzēm, protams. Informāciju vācu bibliotēkā un visur, kur vien var."

Pēteris Zeile atklāj, ka savulaik bijis katedras vadītājs Latvijas Mākslas akadēmijā, bet atradis laiku arī pētnieciskajai darbībai: "Mazāk gulēju, izmantoju arī sestdienas un svētdienas. Vasaras mājā bija labs klimats, vasarā arī atvaļinājums - vairāk kā trīs mēneši - tad es savācu materiālu bibliotēkā vai arhīvā, un ar visu čemodānu braucu uz vasaras māju un tur es ļoti daudz strādāju. Tad es biju spējīgs, bet tagad to vairs nevarētu uzdrošināties."

Ar Pētera Zeiles sarakstītajām grāmatām bibliotēkās ir aizņemts ne vien viens plaukts. No visām 13 Latgalei veltītajām grāmatām iespaidīgākā ir 746 lappuses biezā 2006. gadā izdotā "Latgales kultūras vēsture". Tomēr pats Pēteris Zeile atzīst, ka pašlaik pie jaunu grāmatu tapšanas nestrādā: "Grūti tikt uz bibliotēku un nav jau vairs tās enerģijas. Tagad vēl uzrakstu "Tāvu zemes kalendaram", "Olūtam" kādu rakstu, vai recenziju, arī jaunākajos numuros būs. Tā ka sadarbība ar J. Elksni turpinās. Citus man ir grūti nosaukt, faktiski tas ir vieninieka darbs, jo es neredzu, kas būtu gudrāks par mani šajā jomā, kas man varētu, ko jaunu un vērtīgu pielikt klāt. Es strādāju Mākslas akadēmijā, kur par Latgali interesi bija samērā maza. Es daudz esmu domājis, kā lietas tālāk tiek turpinātas, bet netiek turpinātas, tādā emocionālā, idejiskā, mentālā ziņā. Mans darbs lielā mērā ir vieninieka darbs, pētnieka darbs, kas izaudzis no Latgales saknēm, no intereses par Latgali."

Tāpat Pēteris Zeile atklāj, kā būdams Latgales puika, nokļuvis Rīgā: "Es iestājos filoloģijas fakultātē, žurnālistos. Es mācījos rakstīt. Bet vēl būdams Preiļos vidusskolā, mēs izdevām žurnālu, "Zvans" un tur tika publicēti pirmie raksti un publikācijas. Interese par rakstīšanu, par visu, kas saistīts ar presi un grāmatām, bija jau no vidusskolas laikiem. Un ir prieks strādāt, ja tev ir interese par kaut ko. Man par Latgali interese bija, par dažādiem jautājumiem, un es redzēju, ka es to varu, jo es to zinu. Padomju laikā man bija piekļuve arhīvu specfondiem, un tur es izlasīju gandrīz visu latgaliešu literatūru. Kad atmodas laikā varēja brīvi piekļūt, man jau nevajadzēja, man tas viss faktiski jau bija zināms."

Pēteris Zeile aktīvi seko līdzi arī pašreizējiem notikumiem Latgalē. Viņš abonē "Vietējo Latgales Avīzi", jo tajā sīki atspoguļoti notikumi visā Latgalē: "Labi, ka ir vismaz viens izdevums, caur, kuru es uzzinu par Latgali."

Tomēr, runājot par procesiem Latgalē, Pēteris Zeile norāda uz stagnāciju, par ko viņam sirds sāpot. Pārdzīvo viņš arī par to, ka vairs īsti nav grāmatu, ko izdot par Latgali. "Neredz nevienā jomā izrāvienu, neredz nekādus kvalitatīvus sasniegumus," norāda P. Zeile, "Ar ko Latgalieši tagad priecājas? Ar ansambļiem ar dziedāšanu, Boņuka balvas piešķir ansambļiem un dziedoņiem. Sasniegums ir "Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca" divos sējumos. Tā ir laba grāmata, tā ir pēdējā tādā veida un tajā ir arī kaut kas jauns. Var teikt, ka tā ir eklektiska, bet tas tomēr ir enciklopēdisks darbs par Latgali, par valodu, par zināmām tradīcijām, par mentalitāti. Bet tas ir arī vienīgais, es neredzu nevienu citu."

Viena no "Latgales lingvoteritoriālās vārdnīcas" veidotājām – Ilga Šuplinska ir aktualizējusi jautājumu par novadu mācības ieviešanu izglītības sistēmā, uz ko Pēteris Zeile norāda - Latgalē tā faktiski būs tā pati Latgales kultūras vēsture. "Pakāpeniski tā Latgales kultūras vēsture sāk aizmirsties," norāda pētnieks, "Ja manas grāmatas aiziet pagātnē, tad tukšums ar kaut ko jāpiepilda. To piepildīt varētu ar šo lingvoteritoriālo vārdnīcu un novadu mācību."

Savs viedoklis P. Zeilem ir arī latgaliešu rakstības jautājumos: "Vecajā rakstībā uzrakstīts viss – visa prese, grāmatas, viss, kas ir tapis līdz šim un zināmā mērā ir zaudējis saikni, bet jaunā rakstība ir balstīta uz tiešo runu. Piemēram, Ilzes Spergas grāmata jaunajā rakstībā lasās labi. Es nevaru iedomāties to P. Stroda ortogrāfijā. Man nav nekas pret jauno ortogrāfiju, es atzīstu abas. Un es pat teiktu, ka jaunā rakstība pēdējā laikā man vairāk simpatizē."

Pēteris Zeile norāda, ka viena no šī brīža problemātikām Latgales kultūras attīstībā ir izdevējdarbība. Latgales kultūras centra izdevniecībai paliek tikai "Tāvu zemes kalendars" un literatūras almanahs "Olūts". Savukārt jaunie, kas varētu iesaistīties, turas savrup. Arī sava darba turpinātājus Pēteris Zeile neredz: "Kuram ir interese, kuram ir izglītība? Man bieži vien ir tāda ķecerīga doma, lai Latgales izdevniecību pārņem jaunā paaudze, kuri šobrīd tur netiek klāt, un veido savu grāmatniecību, savu literatūru. Tas ir vienīgais progresa ceļš, ko es redzu nākotnē. Ir jāiet līdzi laikam."

Runājot par pašiem latgaliešiem, Pēteris Zeile pārliecināti saka, ka latgaliešiem pašapziņas pietiek. Uz to norāda, gan cīņa par savu valodu, izglītības attīstība, sava karoga izveide, kas vieniem ir patriotisma un mentalitātes izjūta, bet citiem separātisma simbols. Tādēļ Pēteris Zeiles norāda, ka vairākas ar Latgali saistītas lietas šobrīd balansē uz naža asmens.

Lai arī ļoti cienījamā vecumā, Pēteris Zeile Latgales kultūras notikumiem joprojām aktīvi seko līdzi, arī jaunākajam mūzikas grupu piedāvājumam, "es sekoju līdzi visam, arī kultūras vēsturē aizvien ir jaunas nianses, gan par valodu, reliģiju un daudz ko citu. Arī katolicismam Latgalē vairs nav agrākās nozīmes un dzīve kļūst daudz laicīgāka."

Uz sarakstu